Kabata

Interesanta lieta tās bailes. Visi kādreiz ir izjutuši lielas, spēcīgas bailes. Tās parasti biedrojas kopā ar paniku. Un emocijas tajā brīdī ir pārākas par jebko, ļoti bieži cilvēki šādā brīdī sastrādā lietas, kam pēc tam pašiem grūti noticēt.

Bet vai Tu kādreiz esi jutis bailes, kas nāk mierīgi un nosvērti? Tās uzrodas bez panikas, bez pārsteiguma. Tās vienkārši izaug Tevī no mazas sēkliņas. Un tās nav nieka bailītes, tās ir vēl lielākas par tām, kas izraisa paniku. Tā nav vienīgā doma, par kuru Tu spēj domāt, bet tā ir klāt visur. Tā nepazūd un Tu zini arī ka nepazudīs. Turpmāk viss pārējais ir pakārtots šīm bailēm. Vai Tev ir bijis kādreiz tā bail? Vai Tev ir bijis bail no nāves?

Pesimisms šajā sabiedrībā tiek uzskatīts par netikumu. Pesimisti automātiski tiek pielīdzināti vājiem un nespējīgiem cilvēkiem. Jā, droši vien viņiem ir iemesli, kāpēc padoties, bet tas netiek attaisnots, jo tikmēr kamēr būs kāds, kas gribēs cīnīties, necīnīšanās nekad netiks pilnībā attaisnota. Jo cilvēkiem traucē citu gaušanās. Bet vai kaut kas šajā pasaulē vispār var traucēt, ja vienīgi tā nav patiesība? Jo patiesība satrauc un ietekmē visvairāk. Un varbūt pesimists ir tik neciešams tāpēc, ka viņa teiktajā tomēr ir jūtama patiesība?

Un ja nu tiešām man viss ir apnicis? Kāpēc man vēl ir pienākums cīnīties tikai tāpēc, lai citiem būtu labāk. Lai citiem nebūtu skumji manis dēļ. Kāpēc citi neskumst par to, ka man ir jādzīvo dzīve, ko es negribu dzīvot? Kāpēc citi nevarētu saprast, ka mani vairs neinteresē tas, ko varu šeit iegūt? Man riebjas Jūsu principi! Man riebjas dzīvot pēc Jūsu standartiem! Man riebjas skatīties, kā Jūs paši dzīvojat savā iznīcības pasaulē! Ja man ir jādzīvo pēc Jūsu noteikumiem, tad neprasiet no manis optimismu - es būšu pesimiste. Tā, kas bojā Jūsu prieka ilūziju. Turaties pie tās, bet nevainojiet mani pie tā, ka tā ir tik neīsta un nenoturīga.

Mēs meklējam mūžīgi kaut ko jaunu. Katru dienu, lai varbūt sevi iepriecinātu, varbūt arī lai uzmundrinātu… Kaut kas jauns var arī būt kaut kas sens un aizmirsies - aizmirsies un tad tas pārvēršas par no jauna atrasto…
Atradīsim… to ko esam pazaudējuši… pa jaunam..

Tāda dabiska lieta, vai ne? Labi pazīstama lieta lielākajai daļai cilvēku, kas mēdz komunicēt arī ar citiem indivīdiem. Katram ir savi uzskati un ieradumi šajā nodarbē. Citiem tas pat ir kas vairāk, tāda kā cīņas māksla. Prast novest pretinieku līdz pilnīgai sakāvei. Savs veids, kā pierādīt sev un citiem, ka tu spēj aizstāvēt sevi. Skaidra norāde, ka: „Hei! Neiedomājies, ka tu varēsi kāpt man uz galvas!”

Viss tā kā būtu ļoti labi un pareizi. Bet strīdi tomēr mēdz sabojāt ļoti labas attiecības. Un pavisam nereti to dēļ var nākties zaudēt ko patiešām dārgu. Bet vai tam tā būtu jābūt? Varētu domāt, ka patiesībā labāk būtu nestrīdēties. Jo, to neviens nevar noliegt, kad strīds ir sācies un emocijas kāpinās noteiktā tempā, tiek pateiktas nevajadzīgas lietas un dusmu iespaidā izdarīts tas, kas nav nesis nekādu labumu nevienai no strīdā iesaistītajām pusēm. Varbūt labāk būtu tomēr nestrīdēties?

It kā diezgan loģisks secinājums. Bet diemžēl, lai cik loģisks, mana pieredze rāda, ka tomēr nepareizs. Es esmu sapratusi, ka patiesībā strīdi ir vitāli nepieciešami. Gribi labas attiecības? Strīdies! Jo, lai cik ideāla saderība ir starp tevi un otru personu (pilnīgi vienalga, par kādām attiecībām iet runa), vienmēr atradīsies kaut kas, kas gribēs sabojāt šo perfekti gludo taciņu. Un, ja tas tiek ignorēts (precīzāk sakot – noklusēts un sagremots), tas turpina grauzt no iekšpuses. Tāpēc laikam labāk ir nostāties aci pret aci, kārtīgi izkliegties, izkauties un varbūt pat saplēst kādu trauku, bet nekādā gadījumā ne klusēt. Kad viss ir izkliegts un izteikts, tu esi ticis brīvs no tā draņķa, kas ir sēdējis tevī iekšā un problēma ļoti iespējams ir atrisinājusies ar to vien, ka lietas ir izteiktas skarbi, bet SKAIDRI.

Tā kā acīmredzot ir veselīgi veidi, kā strīdēties un veidi, kā lēnām beigt sevi nost. Katra paša ziņā izvēlēties, vai spert zibeņus un pēc tam priecāties par negaisa beigām, vai arī aiziet klusējot un paturēt to negaisu sevī uz ilgu, ilgu laiku. Es turpmāk noteikti centīšos vairs neklusēt.

Zvaigznēs jūtams miers,

Šis miers ir tik maldīgs.

Atvasaras vējš - brīvs, nesavaldīgs.

Sākums vienmēr grūts.

Pats sākums ir Tevī.

Svarīgi ir just, nepazust sevī.

Decembrī sāks salt,

Bet man salst jau šodien.

Kas gan notiks rīt,

Ja nesāksim domāt?

Bet es gribu būt starp mums.

Un tas nešķiet man noziegums.

Tie, kas būs bijuši, sapratīs, ka runa iet par Metallica koncertu. Man jau nu patika. Nedaudz pietrūka dažas dziesmas - St. Anger u.c., bet visā visumā pasākums bija izdevies. Tādu trakošanu un ārdīšanos vēl piedzīvojusi nebiju. Īsti pat nebija laika paskatīties apkārt, bet šķiet, ka pārējie uz mūsu fona izskatijās mierīgi kā uz operu atnākuši. Protams, visam ir savas sekas, bet es škiet būšu tikusi cauri tikai ar sprandu, kas atsakās funkcionēt, un noberztām kājām :D

Uz jautājumu “Jā vai nē?” beidzot esmu sev atbildējusi. Tagad atliek tikai “Kad un kā?”.

Viena no balsīm, kas aizrauj visvairāk.

Bird Gerhl

Cripple And The Starfish

Man Is The Baby

Rapture

 Patīk man šis savējo darinājums :)

“…Apiet apkārt… Tas ir vienalga – apiet apkārt ziedam vai apkārt jūrai. Zieds ir tikpat liels kā jūra. Neskriet taisni jūrā, nebrist ziedā, nekāpt cita dvēselē, bet iet tuvu līdzās, apiet apkārt, palikt tuvu.

Dienās jūra ir pilna gaismas, ko tai dod debesis. Naktīs jūra ir pilna siltuma, ko tai devusi diena. Es eju gar jūru vasaras naktī, un no viņas nāk siltums. Es eju gar pašu malu, izpletis rokas kā spārnus, un viena roka man ir zemes pusnakts miglā un otra – virs jūras. Tas ir tas, ko es saucu par tuvumu. Tas IR tas.

Es eju apkārt jūrai vējainās naktīs. Viļņi nāk no jūras tumsas, es tos dzirdu, bet vēl neredzu. Tad tie iekrācas, uz sēkļiem iespīdas balta svītra kā smejoša zobu rinda un nodziest, un atkal tumsa. Nav ne krasta, ne tāluma, ir tikai tumsa bez dziļuma, vienīgi atkal un atkal baltas viļņu svītras pamirdz un iešalcas. Balta zobu rinda. Jūras tuvums.

Vai jūs esat meklējis naktī pļavā siena kaudzi, siena stirpu? Tu ieej pļavā tumsā, izstiep rokas un izstieptām rokām klausies, no kurienes nāk siltums. Tu paej vēl dažus soļus, un, it kā bērnu dienās bērnu spēlēs kaut ko noglabātu meklējot, kāds tev saka:

„Silts… karsts… karsts…”

Tu izstiep rokas pa kreisi, un no turienes nāk siltums, liels kā siena kaudze. Bet, pirms es ieeju šajā siltumā, es apeju apkārt kaudzei pa tās neredzamo robežu, pa tās svēto nimbu – pa to robežu, kur beidzas kaudzes starojums.

Pavārs iet pa katla maliņu, pa šķīvja maliņu. Viņam ēdiens nav tikai bļoda, līdz malai pilna, vai karote kārā mutē, bet tā smaržu kupena pāri bļodai, mazie smaržu taifūni virtuves debesīs.

Reizēm man ir ļoti nepatīkami, kad tieši jāieiet svešās mājās. It kā ielaušanās vēl nesaprastā dvēselē. Tad vispirms es apeju mājām apkārt. Katrai mājai ir savs starojums, aura varbūt. Dažai šis starojums ir tik mazs – tepat ap logu, tepat ap durvīm. No citām mājām tas plūst pāri žogiem, cauri alejām – vai kilometru tālumā tev pretī. Es eju mājai apkārt pa to neredzamo robežu, kur sākas mājas tuvums.

Tālu staro tā māja, kurā ir bites. Viņa staro tik tālu, cik tālu ved viņas bišu ceļš. Tās ir lielā starojuma vietas. Lielā, labdabīgā starojuma vietas. Es te vestu bērnus diendusā guldīt.

Mājām, kurās nedzīvo bites, starojums nav tik tāls. Bet vienalga, kad tu tuvojies, tu dzirdi kladzinām vistu, viņa ir izdējusi olu. Es ieklausos, ko viņa stāsta, un es pilnīgi viņu saprotu: viņa to nevar paturēt pie sevis, to lepnumu, - jo ola tik tiešām ir svaiga un brūna, ar maziem, tumšiem raibumiņiem, un dzeltenums tajā ir tik košs kā apelsīns.

Es vēl neeju mājā, es ieeju malciknī. Te vēl valda mežu starojums, bet skaidu smarža ir koku pēdējā dziesma, no skursteņa kūp jau upurdūmi.

Strazdu tuvums bērzā, stārķa tuvums ozolā, bezdelīgu tuvums pažobelē un peoniju tuvums zem loga. Tā mājas kļūst tuvas, un es eju iekšā.

Bērns vēl nav dzimis, bet viņš ir tuvumā.

Tuvu tu esi, un drīz es tevi ieraudzīšu.

Tuvumā būt.

Tuvu būt.

Tuvu pie.”

/I.Ziedonis/