Nesen padzirdēju, ka sociālo grupu, kam krīzes situācijas ir divreiz gadā, sauc par studentiem. Ir tikai 21. janvāris, un atzīšos, ka es esmu vidusskolēns ne students; mana krīzes situācija ir jau sākusies! Totāls miega bads, nepatika pret kontroldarbiem, mājasdarbiem,  esejām, domrakstiem, referātiem, pāŗspriedumiem, projektiem un tā tālāk. Jā, izglītojamā iestāde – tu esi vainīga

Tas būtu saprotams, ja es būtu infantils vai hronisks sliņķis; šis brīnums man ir visnotaļ neizprotams – nu vai dzīve ir kuce vai skils zūd. Maza neražiņa.

Reiz puisis meitenei uzdāvināja 13 rozes. 12 īstas un 1 mākslīgo un teica: “Es mīlešu tevi tik ilgi, kamēr novītīs visas īstās rozes. Mākslīgā liks tev mani atcerēties, kuce.”

Nožēlojami ir ar kādu strīdēties internetā vai sms, kamēr dzīvē ir perfekti. Motivācijas trūkums izteikties, bailes par pretreakciju vai kas?

pārlieku liela vēlme pierādīt sava viedokļa pareizību, kas noteikti ir netieša pašaizsardzība, protams, tikai attiecībā uz savu ego.

Apbrīnojami ir cilvēki, kuri dusmās, sāpēs spēj smaidīt, domāt ārpus emociju rāmjiem! Tas pats ir attiecināms uz personām, kuras māk atzīt savas kļūdas un elastīgi pieņem citu viedokli.

Reti kurš atšķiras no šiem šaurpieriem.

Laimīgu Jauno gadu!

Ziemassvētku brīvdienu laiks ir etaps, kad pāris no brīvdienām tiek pavadītas diezgan bezjēdzīgi. Es neredzu jēgu 25. un 26. datuma brīvdienām, jo Ziemassvētku noskaņa(kura man tāpat neeksistē) ir vēl tālāk aiz kalniem,  respektīvi, šīs dienas atgādina parastas brīvdienas. Kurš šajā krīzes pārņemtajā valstī ir spējīgs izturēt trīsdiennieku ar svētkiem, kuros dominē mīļums, ģimeniskums? Kuram ir tādas iekšas? Tas noteikti, ka ir grūtāk, kā tusēt nonstopā vīkendu.

Brīnumainā kārtā es pat pirmo reizi tik ļoti sadraudzējos ar televizoru, ka pat jebkura mana slimošanas reize nobālēja. Liels paldies LNT kanālam par Harija Potera filmām, ar aizmiegotām acīm un nostaļģijā pēc jaunībā ātrlasītās HP sāgas, tiku pie emocijām, pat it kā būtu labi un lietderīgi pavadījis laiku.

Bezjēdzīgās brīvdienas + parastās brīvdienas(se.,sv.) = daudz brīvs laiks.

Daudz brīvs laiks = pārdomas

Pārdomas = nākotnes tēma, plāni un sapņi

Tuvākajā nākotnē visaktuālākais iespējams ir 2010. gada sagaidīšanas plāns. Man, kā daudziem cilvēkiem, tas saistās ar jauniem sapņiem, mērķiem un ideāliem. Nedaudz kā jauns sākums, nedaudz kā brīnumains mirklis šis gadu mijas brīdis šķiet. Jauns sākums – labāks sākums. Tā būs.  Protams, ka padzirdēšu par to, ka kāds paziņa ir kaut ko apņemies, kāds cits nospraudis sev mērķi, lai tiektis pēc sapņa utt. Banāli. Būšu tāds -  ar jauno gadu es pagriezīšu muguru cigaretēm (uz nenoteiktu laiku). Visaktuālākā ideja, bet ne vislabākā (devil). Pārējais sarakstiņš ir TE. Gan jau, ka jaunais gads mani priecēs arī ar harēmu

Šobrīd es esmu liels šovinists idejai, ka domas materializējās. Kaut kur kāds baumoja tā…

“Nebūsim banāli” /Dace Rukšāne/

Redzot sporta deju norisi un dalībnieku sagatavošanos/dzīvi sacensību laikā, nonāku pie atziņas, ka viss šis pasākums ir ļoti liels marazms.  Pirmo reizi mūžā redzēju tādu ārišķību, kas neviļus atgādina kādu varavīksnes aprindu gājienu, respektīvi, mazie vīriešu dzimuma pārstāvji – staigā uz papēžiem, nopūderēti pa visu ķermeni, mati spīd kā Keniem, kustības kā Džordžam Maiklam, Maiklam Džeksonam vienlaicīgi. Visuzskatāmāk  tas ir pamanāms, kad šie ķipa aristokrātiskie objekti griežas dejas karstumā, bet savā nodabā, tb, griežas spoguļa priekšā vai lēkā pa zāli vieni paši. Krekliņi, kas apsedz tikai krūšu galus ir vienreizēji. It īpaši,  supertievam, superspīdīgam un  superiespīlēti tērptam puikam. Savukārt, mazās meitenes tiek padarītas par bārbiju princesēm, vārda tiešākajā nozīmē; centrimetru biezs špaktelis, blingoti tērpi, 5x garākas skropstas nekā ir jābūt dabiski utt. Meiteņu ziņā tas šķiet vēl puslīdz pieņemami. Noteikti, ka iespaidīgais glamūrīgums mijās ar radītāju maciņu biezumu, radot augstprātību vai, labāk teikt, augstprātīguma tizlumu.

Princešu un prinču spēle.

Gan jau, ka viņi izaug normālāki nekā man liekas, bet mans viedoklis – tas ir dikti pārspīlēti. “Sporta veids”, kas liek diezgan noteiktam sabiedrības slānim turēt līdzi, kādai sirds dziļumos mītošai nostaļģijai pēc sensensensenču aristokrātijas, lielīšanās vai blatošanas gēna.

Dejas ir skaistas, jā! Bet tā ārišķība, kas tur valda…par to nekādā gadījumā nevar spriest, redzot zilajā ekrānā. Mast sī dat proces, tikai tad vari saukt mani par aizspriedumainu latgali. 

Kāpēc gan uz cigarešu paciņām nevarētu būt rakstīts arī, kas pozitīvs? Man jau galvā rosās idejas :

• tabaka nomierina Jūsu nervu sistēmu,
• cigarešu dūmi pozitīvi ietekmē Jūsu domāšanas prasmi,
• tabaka harmonizē un neliek domāt par iespējamajām slimībām,
• spēj atrast jaunus “kontaktus”.

In your face, healthy haters. (Tabaka rada stiprāka atkarību nekā heroīns. Atkarība ietekmē manus spriedums?Atzīsties, atkarība(?)!)

Man šodien radās ļoti interesants spriedums, kurš atbilst gandrīz kādai matemātiskai teorēmai; ES + stipra melnā kafija = cīgas = harmonija. Jel, kāpēc? Nikotīns asinsvadus sašaurina, bet kofeīns paplašina. Dubults kaifs orgānam, kurā tek sarkanā dzīvības viela. It kā dzīvojam vienreiz (par to gan es drīzā nākotnē padomāšu vēlreiz), tad, kāpēc gan neļauties priekam, kas lakoniski neietekmē manu rītdienu? Tik pat labi Tu vari vairāk sabojāt mani nekā cigarete. Uz tevis ir rakstīts, ka tu esi kaitīga veselībai?

Es neesmu tabakas patriots, bet gan tās mirkļa burvības radīto ķīmisko reakciju cienītājs…dievinu to tik pat daudz kā karstu rīta dušu agrā ziemas rītā, it sevišķi, ja priekšā ir  rutīnas, miegainuma vai/un smadzeņu kustināšanas pilna diena.

Ziemassvētku burvība; klusie mājās pavadītie adventes vakari, eglītes rotāšana, dāvanu izsaiņošanas prieks, ziemassvētku vecīša gaidīšana, sniegavīru velšana, brīnumsvecīšu degšana, pantiņa skaitīšana, piparkūku cepšana, radu tuvums. Prieks, kur tu rodies?

Bērnībā man  noteikti, ka bija citāda interpretācija par šo pasākumu (pārņem neliels sentiments), bet, kāpēc šobrīd nav pilnīgi nekādu svētku emociju? Protams, ir atšķirība gados, bet tas ir noteicošais? Gribas ticēt jebkurai ziemassvētku filmai, kura pierāda pretējo.Varbūt reklāmu, skatlogu un mūsu prāta uzpūstais burbulis? Kas šos kristīgos (vai latviešu senču – ziemas saulgriežu) svētkus padara par dāvanu saņemšanas-došanas pasākumu?                                                         Laiks vēl ir…

Starp citu “Ziemassvētku dziesma” ir tīri patīkams gabals, kas nebūt nav tendēts uz bērnu publiku.

Es sev novēlu veiksmi meklējumos. Ne meiteņu, tusu vai dzīves pārdzīvojumu,  bet tieši Ziemassvētku burvības

“uzburu ainas, mīļā, paņem popkornu”

Ziemassvētkos es vēlētos:

1. lai man katru mēnesi būtu stabili ienākumi – pietiks ar jebkādu trīsciparu skaitli
2. lai man būtu sekss katru otro dienu
3. labprāt tiktu pie tiesībām
4. vidējo atzīmi pacelt par 2 ballēm
5. budžeta vietas augstskolās
6. lai manam mājoklim būtu kapitālais remonts
7. sākt veselīgu dzīvesveidu, sportot biežāk
8. senčiem 4x lielākus ienākumus
9. A līmeņus eksāmenos
10. daudz seksīgus pasākumus
11. 6vietīgu meiteņu harēmu
12. 3 alus kastes
13. lielu burbuļvannu
14. zoles/pokera vakaru ar cigāriem
15. pīpēt tikai ļoti lielos svētkos
16. iegūt spēju apturēt laiku
17. vistu franču gaumē
18. kļūt par tv seju
19. ieriebt izpatikt man netīkamiem cilvēkiem
20. lai neviens uz pasaules nemirtu badā (bet ar nosacījumu, ka man būs visvairāk paikas)
21. kino vakarus divatā
22. prezidentālu valsts iekārtu Latvijā
23. piecelties no rīta un negidīti ieraudzīt sev blakus 11. punktā minēto
24. piepildīt amerikāņu sapni
25. atklāt cūkas gripas sazvērestību
26. biljarda galdu mājās
27. iespēju izjust adrenalīnu
28. aizbraukt uz Jaunzēlandi
29. izpatikt tev!