Puuch's Blog

Uhhh, tikko gandrīz datoru aplēju ar tēju!Jāuzmanās…

Šodien man bija tāda ekskluzīva lietā kā brunch, jo brokastīs tāpat nebija, ko ēst (sakaltis kālis gluži nav manā gaumē…izvēlējos pārtikt no personālvadības konpektiem), līdz ar to nolēmu brokastis apvienot ar pusdienām un gāju ēst picu pusdivpadsmitos.

Īsti labi man tas nevedās: esmu zvērināts brokastēdājs. Visam vajag būt, kā pienākas: ir kur zobus iecirst, ir tējas krūze, pie kā pieturēties. Līdz ar to es īsti to branču (brokastdienas) nevarēju ieēst, par spīti tam, ka nekā jēdzīga nebiju ēdusi kādas 18 stundas. Ai, bet skaidrs ir viens: brokastis rocks (klinšo)!  Ir padomāt var labāk, ir viss pārējais iet kā smērēts. Tam par godu vakariņas var neēst vispār (mana ģimene īstenībā ļoti cītīgi piekopj šo taktiku).

Otra lieta: ieviesu atkal jaunu bilžublogu, wordpressā, šoreiz es izdomāju, ka rakstīšu pie katras bildes, kur tā bildēta, vai kāpēc, vai ko man tā nozīmē. Jo patiesībā nevienam citam nav ne silts ne auksts par maniem pikseļiem, ja vien paši nav tur virsū, līdz ar to nolēmu, ka padarīšu to lietu personīgāku mazliet. Ir gan vecas bildīts, gan jaunas, un apraksti ir latviski vai angliski, atkarībā no garastāvokļa. Reku.

Šobrīd man nedaudz reibst galva un drīz sāksies eksāmena konsultācija. Baidos, ka tajā mans žoklis pārlūzīs no žāvām un būs citas letālas sekas. Bīstieties manis.

Vienkārši. Ārprātīgi. Skaista. Ziema.

Tik skaista, ka šodien, braucot ar instruktora mašīnu (jā, es soprojām velku to lietu…), es vienkārši nevarēju pabraukt. Bija jāskatās ar platām acīm uz sarmainajiem kokiem. Milzīga sarma, milzīgs baltums, katrs koks, un viss. Ak jel.

Tik skaisti, ka fotografēt negribas. Gribas skatīties, skatīties, kamēr sirds pilna un laiks apstājas. Kā var kaut kas tik skaists vispār būt?Tikai bildēs skatīts, un arī tas šopēts vai taisīts ar infrasarkano filtru.

Bet šeit tas viss ir, un pazūd luksoforu gaismas, stop zīmes un viss pārējais.

Labā ziņa: kursa darba aizstāvēts. Sliktā: dabūju tikai 7. Smieklīgā ziņa: dekāns visai komisijai un auditorijai nolasīja mana recenzenta lieliskās atsauksmes par manu (ne)kompetenci visās dzīves jomās. Tas skan aptuveni šādi: “Autorei nav nekādas izpratnes par mārketingu vispār…,”. Pēc šī teikuma auditorija noelsās. Jo…tas ir spēcīgs apgalvojums. Es tikai stāvēju un smaidīju, lai gan īstenībā man gribējās klusi ķiķināt. Kh-kh-kh. Labais, ne? Un kā jūtas jūsu pašapziņa?

Vēl viena slikta ziņa: neveselīga pārtika ledusskapī un kuņģī. Bet ko nu padarīsi.

Visumā man liekas, ka ir es braukt māku, ir mārketingu protu, nu, vismaz man patīk. Šodien aptuveni puskilometru bija jābrauc, sēžot sunim astē. Es, protams, priecājos, bet nez, kas būs eksāmenā. Varbūt stirna? Varbūt var izvēlēties?

Katrā ziņā, pāris kursabiedru mani atbalsta klusā recenzenta nozūmēšanā + man ir prieks par ziemu, par lētajām stokmana šokolādēm un visu pārējo.

Prieks ir foršs. (Atceros, ka kādreiz, kad vārds “foršs” bija modē, vijaa bija foršs. Baigi jocīgs tas vārds ir. Man patīk vairāk vārds “lādzīgs”, bet ar to dažreiz nepietiek. Jāpacilā būs vecvārdu vācelīte, ja nu kas ģeldīgs uzrodas?)

Netaisni. Tieši tagad man ir trāpījusies neveiksmīgākā sesija ever. Tieši tagad, kad parējiem kursa biedriem ir 1 kurss gadā, kur var noraut 9 vai 10 un iet atpakaļ, gulēt gultiņā ar tauku mētelīti.

Respektīvi, baigā škrobe. Un es mācos. Varbūt ne tik daudz, cik vajadzētu, bet ne jau TIK maz. Ka sāk likties, nebūtu starpības, mācītos vai nē. Ja cilvēki, kas neko nedara, iegūst tādu pašu rezultātu?

Un, pie joda! Man, goda vārds, vairs prāts nenesas uz mācīšanos. Savu daļu esmu jau atmācījusies. Kāpēc augstskola nav kā vidusskola, kad  12. klasē visu gadu var plivināties, ākstīties, dziedāt 90to superhītus un mēģināt aerobikas programmu skolas gaiteņos? Jo mierīgi var iztikt ar to, kas iekalts iepriekšējos 2 gados. Šeit tas ne-strā-dā.

Un ak jel, kā es kalu. Kā es mācījos tajos vecajos laikos! Vispār bija režīms: 20 h mācies (ar ēšanas un sabiedriskā transporta pārtraukumiem), 4h guli. Tā vairākas nedēļas non-stopā. Vai arī tā superīgā nakts, kurā es pabeidzu visus mājasdarbus un gulēju 1 h.  Respektīvi, es mācījos visu laiku, par neko citu nedomāju. Internets tad vēl nebija tik populārs, nebija laika nosist laiku nelietderīgi. Mācījos pat autobusā, pa ceļam uz mājām. Mācījos pusdienu starpbrīdī kafejnīcā (jo ēdnīcā pamācīties nevarēja tik labi).  Kad tā padomā, īstenībā baigi traki bija. Acis sāpēja un apsarka, iepilināju Visin, galva sāpēja, iedzēru Ibumetin, un…turpināju mācīties! Un ko man tas deva? Sabojāja redzi. Iespēju tikt labā augstskolā? Lai tagad tik neglīti to visu sačakarētu ar šito sesiju. Respektīvi, man nav nākotnes. Šis ir pagrieziena punkts. Kopš šī brīža, viss ies lejup, sākšu lietot arī haluciogēnās sēnas un salviju, ēdīšu tikai ceptus pelmeņus ar majonēzi un dzeršu enerģija dzērienu savienojumus ar alu.

Lai nu kā, teikštu, ka vidusskolas gadi bija vieni no lieliskākajiem manā dzīvē. Vienmēr atceros to visu ar smaidu. Pat nezinu, kāpēc…laikam tāpēc, ka bija tik traki, un ka ar laiku tas trakums sakrājās, un varēja uz āru laist. Neizmērojamos daudzumos. Ak jā, un izlasīju visu latviešu obligāto literatūru. Izveidoju dažus jaunus vācu valodas vārdus. Iemācījos pilnīgi nejēdzīgus angļu valodas vārdus. Iemācījos integrēt. Iemācījos smieties līdz grīdai. Zināju no galvas ļooti daudz vēstures gadu uz 1 vakaru. Ģērbos baltā.  Rakstīju ZPD par atkritumiem . Dzīve tač skaista. Ne?

Centīšos nečīkstēt par to, cik ātri iet laiks. Bet viss pārējais gan man kaut kā neiet – mācos, cik nu spēka, bet atzīmes godu nedara.  Un jā, vēlreiz jā, es esmu viena no tiem nūģīgajiem, aptaurētajiem cilvēkiem, kam atzīmes ir svarīgas. Tā nu es, dārgie draugi, esmu audzināta. Par to es jau izkaucos pirms gada, šajā ierakstā. Ir sāpīgi, ir stress, ir sajūta, ka neesmu derīga/vajadzīga, un tas vis tikai dažu pasūdīgu ciparu dēļ. Un jā, varbūt arī tāpēc, ka mans kursa darba recenzents uzskata, ka man nav nekādas izpratnes par mārketingu. Respektīvi, trīs ar pus gadi kaķim zem astes, tu esi stulba, drostaliņ!!! Nu jā, apņēmos, ka aizstāvēšu ar zobiem un nagiem, un ja arī tad būs tikpat slikti, es neraudāšu…vismaz ne kamēr to kāds redz.

Bet ziema ir pilnā sparā, daļēji tas traucē, daļēji iedvesmo, vismaz ir, ko bildēt, un ir iemesls, kādēļ cept kūkas un sazin vēl ko katru nedēļu. Un jā, pievienoju arī bildes no šī gada piparkūkām un ziemas, lai var salīdzināt. Es pat neatceros, kad pēdējo reizi bijis tik daudz sniega šajā zemē.

Mācos jau trešo dienu pēc kārtas, īsti viens eksāmens nav piebeigts, kad ieskaite jau uz kakla. Un mājasdarbi. īsi sakot, sesija. Bet pēdējā. Čiks, un cauri būs.

Ziemassvētki makten jauki bija. Ar piparkūkām (mīklu pati taisīju pirmo gadu-ņam ņam). Nekad tik garda mīkla un pēpērkoki nebija bijuši. Un skaisti izrotāti arī. Pazuda ļoti ātri, nograuzām, ka šnakst! Man parasti interesē tikai cepšanas process, un rotāšana, ēst īsti negribējās. Bet šīs gan bija jāliek kabatā un jāstaigā pa māju, domīgi skrubinot.

Dabūju ļoti skaistas, noderīgas un gardas dāvanas, paguvu ir sen šo to veikalā nopirkt. Smukā kleitiņa vairs nebija. Būs jāšuj pašai Laiks mainīt specialitāti.

Vēl bija visādas viesu izklaidēšanas ar ērģelmūzikas koncertiem, kino, boulingu, filmu skatīšanos, izmantojot vectētiņa projicējamo rīku. Attīstīju bildes no vecumvecās kameras, ļoooti smuki. Skāde, ka spolīte palika fotodarbnīcā. Bet gan jau izdomāšu, kā darbināt tālāk, un darbināšu!Bildēšu skaistas dāmas, citādi internetā par daudz mazgadīgo modeļu saradies apspīlētās biksēs, kas safočējušas viena otru. Vajag atdzīvināt kleitu būšanu. Un ruļļu arī. Bet man tomēr ļoti, ļoti…tuva sirdij ir biezo dzijas džemperu un jaku būšana. Tāds mīkstums apkārt, un siltums. Es sapņoju sev uzadīt tādu skaistu, zaļīgi oranžu džemperi ar latvju rakstiem, skaistu, bet diez vai man tas izdosies. Un kad beidzot uzadīšu, visi tādos staigās. Ēh. Vispirms sarkanās bikses, tad pārējo.

Klausos tagad atkal muzīku, dzeru zaļo Japānas tēju un mēģinu pierunāt sevi pabeigt mājasdarbu kontrolingā. Excelī. ABc kalkulācijas metode. Kāpēc visiem krutajiem mūzikas pazinējiem patīk Animal Collective? Man kaut kā galīgi kājas nekustas pie viņu gabaliem. Vispār labi, ka man ir last.fm, varēšu izveidot pērnās mūzikas topu. Ak, jā, kādam vēl jāsamācās viss par nodokļiem līdz rītdienas desmitiem. Ak jā, visi slavē Antikristu, es tā palasīju, par ko tā filma ir, nelabums pārņēma jau tāpat. Kāpēc cilvēki joprojām iefano par kaut kādām sado filmām, kur viens otru graiza gan fiziski, gan garīgi?!

Gribu aizbraukt kaut kur. Varētu pat vēl jaunu laptopu nepirkt. Jo nav man jāsēž centra kafejnīcās un jātaisa biznesa meetingi ar espresso, mac, moleskinu un aifounu. Iztikšu, galvenais, lai words strādā.

Cepšu piparkūkas, tā, lai pietrūkst vietas uz galda, lai tās izliktu. Iešu skaisti dziedāt baznīcā. Vilkšu kleitu. Skatīšos Ziemassvētku filmas (Cieto riekstu 1&2). Mācīšos, cerams, arī, jo sesija sākas jau 4. janvārī.

Bildēšu skuju smaržu. Smaidīšu. Iešu ārā, meklēt aukstumu.

Nopurināšu to dīvaino smagumu, kas mani mocījis pēdējos mēnešus – Ventspils sīkmanību ar laika nosišanu.

Būs man dzirksteles, smaržas, siltums un daudz piparkūku. Ar rotājumiem. Āboli no rudens un ziemas mandarīni. Uztaisīšu pāris jaunas sveces un sildīšu nosalušus pirkstus un sildīšu smaidu.

Man. Patīk.

Ja kāds rīts pratīsies atnākt ar sauli un sarmu, es no priekiem lekšu gaisā.

Rīt kursa darbs. Prasu pagarinājumu. Atslodzei 100to reizi skatos Matrixu un tikai tagad pamanīju, ka Switch ir androīds, ir karsti, klausos 80to sērīgas balādes. Ēdu makaronus un dzeru kafiju. Hokejā neiet, un viss cits ir apstājies. Ārā neesmu bijusi (ja neskaita 50m attālumā esošo veikalu…) vairāk kā nedēļu. Ļoti zūd laika sajūta, tāpat, kā ilgi neguļot. Laiku mēru pēc tā, kad man pēdējo reizi bija kartupeļu diēta.  Sapņu man nav naktīs, ir tikai zemloga pīpētāji, kas divos naktī sarīko nikotīna revolūciju. Grāmatas nelasu jau sen, Skārda Bungas nepabeidzu, un diez vai šogad spīd jelkāda cita grāmata.  Kontrolings galīgi nav mans mīļākais priekšmets, un apnicis domāt personu vārdus, ko likt līgumu paraugos un datubāzēs. Esmu ķērusies pie smieklīgajiem vārdiem: Modra Sardze, Dzidra Zupa, Spodra Krūze, Raita Gaita, utml.

Bet e-mārketings ir lab’liet’.Esmu sākusi par to rakstīt jaunu blogu.

Sen nav rakstīts par dažāda veida sviestu, laikam kopš Somijas un visām tās izpausmēm. Bet tas jau nenozīmē, ka sviesta nav! Es, piemēram, jau trešo dienu pārtieku no kartupeļiem, un ne jau tāpēc, ka naudas nav, bet tāpēc, ka, ejot uz veikalu, grozā parādās šokolāde, nevis, hmm..rīsi. Stipendiju man nesen ieskaitīja, tā kā principā varētu par nopirkt kādu gaļas izstrādājumu. Bet ar gaļu slinkums ņemties, pie man pēc tam viss gaitenis nodevīgi vēsmo pēc tavām privātajām pusdienām. Privātums kojās? Dream about it.

Vēl es nesen slepeni iegādāju divus lakatiņus, ar diezgan russian style rakstiem (melns, ar puķēm sarkanā un zilganzaļā krāsā). Vēlos atspoguļot savu 1/4 būtību. Un, kas dīvaini, šos lakatiņus ražoja Sepaala – somi! Elīna var apliecināt, ka es jau sen kopš Somijas) gribēju iepirkt šāda veida lakatiņu. Tas tikai pierāda, ka tiešām pastāv tā nenosakāmā sabiedriskā/ kopīgā apziņa, kad kaut ko izdomā laikā, kad daudzi izdomā to pašu. Būt oriģinālam ir grūti, tad ir jāstaigā adītās sarkanās biksēs un džutas kamzolī, ar zeķubiksi uz galvas. Somas vietā – cepumu kārba ar koferu rokturiem.

Vispār gribas kaut kādas ēverģēlības. Sen nav jokots par ķekatu tēliem, bet kāpēc tikai jokot? Varbūt laiks iet ķekatās? Mans Dzērves tēls vēl tīri labi liekas izmantojams. Vēl nedaudz, uztaisīšu datubāzi Accessā, noprezentēšu par atbalsta programmu bezdarbniekiem, uzrakstīšu kursa darbu, un veikli dzērves galva rokā, jāiet ielās. VISS.

Vēl es nolūrēju 2 vecas filmas, kuras nevarēju saņemties noskatīties nieka 2 gadus. Vispār viena ir iesakāma – It Happened One Night. Labi redzēt, ka romantiskās komēdijas kādreiz bij romantiskākas, nekā mūsdienās. Filmas laikā  – nevienas bučas, kur nu vēl runājot par lētiem aizkrāsnes plikskatiem.

Vispār skādīgi, ka man nekas pārāk neordinārs te nenotiek. Laikam būs rīt jāiet ārā, jo neesmu nekur staigājusi kopš otrdienas. Ziniet, arī tas ir jāmāk.Arī mācības esmu nonākusi līdz līmenim, ka nav jāmācās pilnīgi vājprāti. Uz vecumu laikam viss kļūst masīvi normāls.Kāpēc man vairs nav jāzina, ka skābeklis ražo, frakcionēti destilējot sašķidrinātu gaisu? Pf.

Jūtos nogurusi līdz driķerim. Staipīju visu savu iedzīvi un citu stāvu, pārbīdīju mēbeles, pie kā ietilpa gultas nesāšana, skrēju uz veikalu pēc pagarinātāja, un tā tālāk. Tikai tāpēc, ka piespiedu izvēles kārtā tikām pie citas kojas – mazākas, pagalma pusē, mēbeles pārkārtot nav iespējams, kontakti sienās atrodas grūti identificējamos pakšos.  Ļoti man nepatīk šī istaba, tiešām.

Mierinu sevi ar domu, ka ilgi taču nav palicis. Vēl jau var izturēt. Bet, pie joda! Bet no otras puses, ir arī apnicis, ka šī nav pirmā reize. Pacietīšos, jo ilgi jau vairs nebūs…tikai 2 sasodīti mēneši.Tā es ciešu naktīs, kad kaimiņi atnāk trijos uz uzsāk uzdzīvi, cerībā, ka drīz jau viņi ies gulēt…Tā es autobusos sēžu blakus brēcošam zīdainim un ceru, ka tūlīt viņam pārplīsis balssaites. Vai vismaz kaut kas tikpat iedarbīgs.

Atceros – nedaudz smieklīgi, protams, – bet bija reize, kad Latvija pārspēja Krieviju hokejā ar 3:2 2000. gadā. To spēli es skatījos mājās, viena. Pat es sapratu, ka ir noticis kas īpašs, bet par skādi, tā vietā, lai priecātos, man bija jāiet uz operu ar mammu. Aizbraucu uz Rīgu, kur gāja vaļā fanu pūļu prieki. Mani tas saistīja daudz vairāk, nekā opera, pie tam biju sajaukusi laikus, kad man jāsatiek mamma. Beigu beigās aizskatījos uz hokeja faniem ar viņu hokeja krekliem, prātodama, kā lai tādu dabū…un pie operas ierados 15 min vēlāk. Jevgēņijs Oņegins jau bija sācies, visu pimo daļu pavadījām, stāvot kājās. Manis dēļ līdz savām vietām nemaz netikām. Drausmīgi gara man likās tā visa dziedāšana, īpaši, kad Taņa satrakojās un rāva vaļā garu āriju. Klausoties viņas ārijā, es aizdomājos par šādām lietām:

- kā gan soliste var vispār no galvas iemācīties tik garu āriju, pie tam krievu valodā

-nez ko šobrīd dara hokeja fani pie Brīvības pieminekļa

-man sāp kājas no stāvēšanas

-gan jau šitas murgs tūlīt beigsies, nu, tūlīt, nav taču cilvēkas pa spēkam TIK ilgi dziedāt….

Tā nu man Oņegins saistās ar stāvēšanu kājās un starpbrīdi, kad triecām prom svešu sievieti no mūsu sēdvietām. Un to, ka bija jāciešas. Ilgi, ilgi. Bet Latvija uzvarēja! Krieviju. Tāpat, kā Taņa uzvarēja Jevgēņiju.

Bet vispār būtu jāraksta kursa darbs. Diezko ērti pie jaunā galda nebūs, ņemot vērā, ka krēsls iespiests starp skapi un galdu. Jāprovē būs jogas pozas.

Blaumanis rakstīja noveli par bailēm no laimes. Man būs īsais ieraksts par bailēm no dzīves.

Pēdējā laikā es drusku ierakos dažādos tīmeklī pieejamos emuāros. Šausmīgi daudz viņi savairojušies, gan iekš vietnēm, arī .lv formātos. Autori, pēc visa spriežot, ir neatkarīgas un pašpietiekamas būtnes, ar visu no tā izrietošo: ieraksti par to, kādu alkoholu lieto, ko priekšnieks darbā teica, šis un tas par attiecībām (to modernākajā izpratnē), un tamlīdzīgi. Pavīd arī profesionālais kretīnisms no attiecīgās personas ieņemamās profesijas puses. Punkts ir – cik nu par to visu var taisīt punktu – vai tiešām dzīve ar darbu un pašpietiekamību, un apziņu, ka es esmu kruts,  ir tik vienveidīga un garlaicīga? Vai arī es turpināšu blogot par vīnu, konjaku, piektdienas vakaru bārā, picas pasūtīšanu sestdienas naktī, par sasisto auto, jokiem par pretējo dzimumu un diesszin vēl ko (laikam es jau sāku…)?

Protams, ir arī otrs variants – būt mūžīgi nozvērinātam alternatīvi agresīvi destruktīvi noskaņotajameksistenciālam  māksliniekam, kas rakstīs ļoti daudz intelektuālisma augstākās pakāpes piesātinātus rakstus, ar referencēm uz sazin vēl cik rakstiem/filmām/grāmatām/viediem prātiem. Postmodernisms. Kinorežisoru pārzināšana. Lasīt Rīgas Balsi un apmeklēt visus iespējamos festivālus, valkāt latviešu dizaineru bižutēriju (sieviešu gadījumā) un iepirkt āboldatoru. Vienmēr zināt, kura intelektuālā štelle ir krutāka par otru, un nevis aizrādīt, bet nolikt pie vietas. Neinteresēties par jaunumiem, drusku pacelt ausis par politikā notiekošo, bet vispār būt līdz ausīm iestigušam savā mākslinieciskuma izkopšanā, lai sasniegtu tādu levelu, ka NENĀC KLĀT!!! Piekopt ekoloģisko dzīvesveidu un klausīties eksperimentālo mūziku. Fotografēt zemi, puvumus un stūrus.

Respektīvi, bail paliek, redzot, ka es neesmu īpaši pieskaitāma ne pie viena no šiem prototipiem. Viņi mani nesapratīs, viņi mani nepazīs. Viņi baidās no svešā (no tā, kas nav viens vai otrs).  Un viņi mani uzlūkos klusā nicināšanā. Jo ir skaidrs visiem, ka būt krutam, pašpietiekamam un naudīgam ļautiņam vai baigaji drūmajam intelektuāļpaskata bojevikam ir daudz labāk nekā kompleksainam/ realitāti lēnām aptverošam/naivam/ kristietim, kas uz pasauli raugās caur sapņainu un cerības pilnu prizmu, kas īsti vēl neprot kritizēt visus pārējos, lai gan šis bija mans pirmais, laikam neveiksmīgais mēģinājums.

Galvenais ir viens – visā nedrīkst aizmirst latvieša faktoru. Latvietim vajag būt krutam. Viņš nadzīgi atrod savu lauciņu, drusku tajā parokas, pakāpjas, un jau ir speciālists. Viņš ir speciālists, kas var kritizēt, pelt, un vēl visādi apcelt pārējos, kas arī mēģina izskrāpēt savu vietu zem saules. Žēlabaini izklausās. Bet man liekas, ka tā ir – tikko Latvietis ir kaut ko izdarījis pirmais, sasniedzis pirmais, viņš ir guru, un zemojieties, pārējie!

Šerpi dzīvo latvietis. Visu dara, zina pats. Zina, kā labāk, kā sliktāk. Sliktāk dažreiz ir labāk.  Dzīvot šodienai.

Man dažreiz liekas tā:cik jocīgi, ka pasaule ir pilna ir lietām, patiešām, LIETĀM, kuram man ir ļoti dārgas. Jocīgi tāpēc, ka es zinu, ka lietām nav nekādas nozīmes. Tāpat kā visam citam, kas ir laicīgs. Cik jocīgi, ka dzīve, kas ir tikai sākums, ir jau tik lieliska. Būs grūti atvadīties. Bet būs vērts.

Ēh, sen nav raudāts. Būtu es viena, labprāt paraudātu par to, ka man joprojām izpratne par īsto dzīvi un likumiem ir knapa, bet tik un tā, man ar visu ir sasodīti noveicies, jo mani vienmēr kāds pasargā no tiem īstajiem likumiem.